Melnās Buras
Tai naktī kad nespīdēja, neviena no zvaigznēm
Vētra izdzina krastā kuģi, kuģi ar melnām burām
Melnajās burās auroja vējš
Kā bezcerība tas dvēseli plēš
Izkāpa krastā savādi, melni jūrnieki
Kā rēgi tie tagad tur stāv, stāv ar līķa bālām sejām
Melnajās burās auroja vējš
Kā bezcerība tas dvēseli plēš
Skanēja zvans visu cauru nakti
Dega sveces trauslām liesmām
Tur salaulāja jaunu pāri
Klusumā, bez kāzu dziesmām
Bet no rīta atrada līgavu
Guļot zārkā, altāra priekšaa
Vēl ilgi bez apstājas trakoja vētra
Sapūta smiltis no tuvējām kāpām
Mira ļaudis un sagruva mājas
No ciema uz ciemu melna sieviete gāja
Kas bija vēl dzīvi, tie raka kapus
Lai mirušiem paši drīz nogultos blakus
Melnajās burās auroja vējš
Kā iznīcība visas pēdas tas dzēš
Velas Negras
Naquela noite em que não brilhava, nenhuma estrela
A tempestade arrastou para a costa um barco, um barco com velas negras
Nas velas negras o vento uivava
Como a desesperança que rasga a alma
Desceram na praia estranhos, marinheiros sombrios
Como fantasmas, agora estão lá, com rostos pálidos de mortos
Nas velas negras o vento uivava
Como a desesperança que rasga a alma
Soou o sino a noite toda
Queimavam velas com chamas frágeis
Ali casaram um novo casal
Em silêncio, sem canções de casamento
Mas pela manhã encontraram a noiva
Deitada no caixão, diante do altar
Ainda por muito tempo a tempestade rugiu sem parar
Soprava areia das dunas próximas
Morria gente e as casas desabavam
De vila em vila, uma mulher de negro caminhava
Os que ainda estavam vivos, cavavam sepulturas
Para que os mortos logo pudessem descansar ao lado
Nas velas negras o vento uivava
Como a destruição que apaga todas as marcas